LBAS priekšsēdētāja runa EESK Plenārsēdē 22.janvārī

Šo runu LBAS priekšsēdētājs Pēteris Krīgers teica Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) plenārsēdē, kad EESK locekļi tika iepazīstināti ar ES Padomes prezidentvalsts - Latvijas darba programmu.

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Ļoti cienītā viceministres kundze! Kolēģi! Dāmas un kungi!

Jau nedaudz vairāk nekā 12 gadus es Latvijā darbojos lielākā un vienīgā arodbiedrību centra – Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības – priekšsēdētāja amatā. Pa šiem gadiem esmu piedzīvojis daudzus un dažādus, gan pozitīvus, gan arī negatīvus mirkļus. Bija Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, pietiekami ilgs darbs pie dokumentu salāgošanas, iedzīvotāju informēšanas un izglītošanas. Šajos procesos aktīvi iekļāvāmies arī mēs, cenšoties, cik nu toreiz pratām, sagatavot arodbiedrības biedrus daudzām izmaiņām un jaunumiem. Bija referendums, kurā par iestāju Eiropas Savienībā nobalsoja pārliecinošs Latvijas pilsoņu vairākums.

Pēc tam mēs piedzīvojām visas Eiropas brīvības, kas diemžēl ļoti negatīvi atsaucās uz Latvijas attīstību: brīvas darbaspēka kustības rezultātā mēs zaudējām apmēram trešo daļu no darbaspēka - pašus kvalificētākos, izglītotākos, arī jaunākos un aktīvākos darbiniekus, kas ļoti labi iekļāvās citu valstu darba tirgos, radot tur pievienoto vērtību, maksājot nodokļus, veidojot ģimenes un radot bērnus. Mēs piedzīvojām brīvu kapitāla kustību, kas diemžēl nepalielināja darbinieku ienākumus, toties pieļāva milzīgu sociālo noslāņošanos. Rezultātā mēs pamazām kļuvām par vienu no nabadzīgākajām ES valstīm ar vislielāko sociālo nevienlīdzību.

Tad nāca krīze, kas bija ļoti smags laiks visiem Latvijas iedzīvotājiem, kad mums vajadzēja savilkt jostas. Un, kā jau tas pienākas, tad jostas visvairāk savilka tieši tie, kam algas bija mazākās, bet pienākumi un atbildība pret valsti un tās iedzīvotājiem vislielākā! Mēs piedzīvojām „bargo taupību”, kas skāra 99 % iedzīvotāju. Mums nācās glābt Skandināvijas bankas un Zviedrijas pensiju fondus, sekmēt kaimiņu pievienošanos eirozonai, bet Latvijas skolotāju, veselības aprūpes darbinieku, policistu algas tika samazinātas pat par vairāk nekā 50 %, vairāk kā 30 % darbinieku saņēma algas, kas mazākas par iztikas minimumu. Un, ja mēs šodien dzirdam kolēģus dienvidvalstīs žēlojoties par milzīgo krīzi un zemajām algām, tad varam tikai nopūsties un pateikt, ka Latvijā šogad minimālā alga tika paaugstināta līdz 360 eiro, bet vidējā neto darba alga tautsaimniecībā diemžēl vēl nav sasniegusi 550 eiro robežu... Skolotāji un veselības aprūpes darbinieki jau draud ar protesta akcijām Latvijas prezidentūras pasākumu laikā Rīgā.

Krīze Latvijā diemžēl vēl nav beigusies, ekonomiskajai un finanšu krīzei ir pievienojusies arī morālā krīze, kas ļoti būtiski ietekmē Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret Eiropas Savienību, jo daudzi tajā notiekošie procesi iedzīvotājiem nav saprotami, arī valdība un politiskās partijas tiem nedod izskaidrojumu. Rezultātā zūd uzticība kopējai Eiropas idejai, un pēdējās Eiroparlamenta vēlēšanās piedalījās vairs tikai knapi 30 % vēlētāju.

Šogad ir sākusies Latvijas prezidentūra Eiropas Padomē. Milzīgi atbildīgs un saviļņojošs process ne tikai valsts ierēdņiem, bet arī katrai nevalstiskajai organizācijai, sociālajiem partneriem, visiem iedzīvotājiem. Tas ir iespēju laiks, sevis parādīšanas un pierādīšanas iespēja, lai parādītu gan labvēļiem, gan arī nelabvēļiem, ka Latvija nav zaudējusi savu galveno spēku un resursu – valsts iedzīvotājus, augsti kvalificētu un prasmīgu darbaspēku, kas spējīgs konkurēt jebkuros apstākļos un teritorijās. Latvijas izvirzītās prioritātes – digitālā Eiropa, konkurētspējas palielināšana, līdztekus sociālajai atbildībai un sociālajam dialogam, ir galvenie trumpji, kurus mēs varam demonstrēt ikvienas Eiropas un pasaules valsts iedzīvotājiem.

Kopš 1993.gada, kad Latvijā tika izstrādāta „Koncepcija par trīspusējās sadarbības veidošanas pamatprincipiem un nepieciešamību Latvijā”, uz kuras bāzes sāka veidoties trīspusējā sadarbība jeb sociālais dialogs, kas 1998.gadā noslēdzās ar Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes izveidošanu un trīs līdztiesīgu un līdzvērtīgu līdzpriekšsēdētāju apstiprināšanai NTSP vadībā. 2009.gadā kopā ar šeit esošajiem LDDK Prezidentu Vitāliju Gavrilovu, LBAS priekšsēdētāju Pēteri Krīgeru par sociālā dialoga ietekmīgu personu Latvijā kļuva pašreizējais Eiropas Komisijas līdzpriekšsēdētājs Valdis Dombrovskis. Droši vien arī mēs ar Vitāliju Gavrilovu varam šodien lepoties, ka zināmā mērā esam augstas Eiropas amatpersonas darbaudzinātāji.

Bet būtiskākais, ko Latvijā esam panākuši tieši ar sociālā dialoga palīdzību, ir tas, ka krīzes laikā Latvija nepiedzīvoja milzīgus sociālos satricinājumus. Un sociālā dialoga veiksme ir tā, ka arī šodien tas pastāv un turpina attīstīties, un saņem pilnu valdības un Saeimas atbalstu. Protams, sociālais dialogs ir divpusējs process, tas nav viegls, un tā rezultativitāti bieži vien nosaka ne tikai objektīvie faktori, bet arī tas, kādi cilvēki - cik erudīti, profesionāli, kulturāli - tiek iesaistīti sociālajā dialogā. Un bieži vien sarunu gaita, pats process mūsu partneriem ir daudz svarīgāks par rezultātu. Tomēr arī šeit mēs varam palepoties, ka arodbiedrībās, katra darba vietā strādā iecietīgi un ļoti saprotoši cilvēki, kas, esot līdzvērtīgiem sociālajiem partneriem, sagaida adekvātu attieksmi arī no valdības un darba devējiem. Latvijai ir vajadzīga tāda politika, kas atbilst visu iedzīvotāju interesēm, lai viņi varētu sava valstī atrast cienīgu darbu un saņemt par to cilvēka cienīgu algu. Tas būtu arī labākais pamudinājums strādāt, maksāt nodokļus, stiprinot gan savu valsti, gan arī Eiropas Savienību kopumā.

Bet mani uztrauc fakts, ka jūtami samazinās iedzīvotāju uzticība kopējai Eiropas idejai, un tas novērojams ne tikai Latvijā. Kāds tam iemesls? Domāju, ka valdības, dažādas valsts institūcijas, arī politiskās partijas pārāk maz skaidro iedzīvotājiem kopīgajā Eiropas telpā gūstamos labumus, drošības garantijas, iespējas brīvi pārvietoties, strādāt, mācīties, kopīgos ekonomiskos ieguvumus, eiro kā vienotas valūtas spēku. Mēs ļoti labprāt runājam par augstām lietām, kas ir novērojams arī Latvijas prezidentūras pieteikumā – Eiropas konkurētspēja, digitalizācija, bet nerunājam par to, ko reāli iegūs katras valsts iedzīvotāji. Mēs pat ar kaut kādu absurdu lepnumu ziņojam, ka Latvijas prezidentūras galvenais uzdevums ir vairot Eiropas kopējās vērtības, ka mēs nedrīkstam runāt par Latvijas iegūstamajiem labumiem, par to, ko iegūs Latvijas iedzīvotāji!

Taču ir zināms, ka kopējais veidojas no atsevišķām sastāvdaļām, arī Eiropa veidojas no atsevišķām valstīm, iedzīvotājiem, tāpēc katra intereses ir jārespektē, jānovērtē, jārealizē. Ja tas nenotiek, tad veidojas konflikti, zūd kopības sajūta. Smagākos konfliktus šobrīd mēs redzam Ukrainā, Francijā, tāpēc katrai valdībai, katrai nevalstiskajai organizācijai un sociālajiem partneriem jāpieliek maksimālas pūles, lai situāciju Eiropā mainītu uz labo pusi. Bet tas ir iespējams, ja veidojas sociāli atbildīga pilsoniskā sabiedrība, ja katra nevalstiskā organizācija, katrs iedzīvotājs jūt savu piesaisti Latvijai, Lietuvai, Polijai, Vācijai, citām Eiropas Savienības valstīm, redz sev reālu pielietojumu un saredz sava darba pozitīvos rezultātus, saņem augstu un adekvātu novērtējumu.

Vaļņu iela 32, 410.ist., Rīga, LV-1050
Tālrunis: +371 29427898
abolins@energija.lv