Par EPSU Kongresu

 “NEMĒDZ BŪT BIJUŠIE ARODBIEDRĪBAS BIEDRI – TAS IR PĀRLIECĪBAS, APZIŅAS JAUTĀJUMS, UN TAS IR UZ MŪŽU”

 / Īrijas prezidents M.D.Higgins/

Laikā no šī gada 3.jūnija līdz 7.jūnijam Īrijas galvaspilsētā Dublinā norisinājās 
EPSU desmitais kongress, kurā no Latvijas piedalījās
LAKRS priekšsēdētājs J.Kalniņš un LAB “Enerģija” priekšsēdētāja vietniece I.Sīpola.
 
Kongresa galvenās darba jomas:
 
1. Arodbiedrību varas veidošana
2. Solidaritāte
3. Privatizācijas apkarošana
4. Saskare ar digitalizāciju
5. Dzimumu līdztiesība
6. Cīņa par nodokļu tiesiskumu
7. Klimata pārmaiņas
8. Migrācija
 
Lūk, dažas atziņas no kongresā lemtā:
 
  • Mette Nord (Norvēģija), kas kandidē uz EPSU prezidenta amatu uzskata, ka “cilvēkiem ir jābūt svarīgākiem par peļņu, un tās sadalei ir jābūt taisnīgai”.
  • Vienam no kolektīvo pārrunu vadošiem tematiem ir jābūt ražošanas drošībai.
  • Jāieklausās cilvēkos, un ar tādiem saukļiem arodbiedrībai arī ir jāiet. Nākotne jābūvē visiem kopā, un arodbiedrības ir tautas viedokļa rupors gan valdībā, gan attiecībās ar darba devējiem. Vairāk humānisma, mazāk sistēmiskas attieksmes – lūk, nākotne.

Vēl daži temati, par ko viedokļos dalījās kongresa delegāti:

  • Energoefektivitāte, enerģijas ieguves veidu maiņa
  • Stresa faktors – darbinieku novērošana uzņēmumos, birojos.
  • Darbaspēks – vai migranti? Varbūt tomēr savējie…
  • Labumu pārdale no bagātākajām valstīm uz attīstības valstīm, nevis migrācijas veicināšana.

…un ieskats I.Sīpolas debašu konspektā

Vissvarīgākais arodbiedrības uzdevums ir jaunatnes uzrunāšana, lai mēs vispār varētu runāt par nākotni. Tika pieņemta arī rezolūcija jaunatnes atbalstam  (Rezolūcija Nr.4 kongresa materiālos). Viņi gaida stabilitāti, aizsardzību. Mums jāapzinās, ka viņi ir ne tikai nākotne, bet arī tagadne. Mēs šo zemi neesam saņēmuši mantojumā no vecākiem,  bet gan aizņēmušies no saviem bērniem. Nu tad tā arī dzīvojam un uzvedamies, lai arī viņiem ir kur dzīvot! Mūsu uzdevums ir nodrošināt jaunatni ar kompetencēm.

Sociālajā aprūpē Francijāviens aprūpētājs apkalpo 10-12 cilvēku, kamēr Skandināvijā (Somijā) tikai 4-6.Franči neapmierināti par atšķirīgo attieksmi darba apjomos.

 Zviedrijā sabiedrisko pakalpojumu sektors tikai tagad sāk iet ārā no 2008.gada krīzes – toreiz samazināja algas, pensijas, un atjaunot sāk tikai tagad. Privātais sektors sakārtojas ātrāk, bet valsts – arī šogad vēl ir problēmas, darba devēji beidzot atzīst, ka tā ir.. Svarīgi ir runāt un panākt kaut vai kompromisu, jo uzvarēt jau parasti nevar. Ir nepieņemami, ka privātajā sektorā viss ir kārtībā, bet valsts – vienas vienīgas problēmas.

Norvēģijā notiek atkritumu saimniecības remunicipalizācija, jo privātie, dzenoties pēc peļņas, sistēmas attīstībā neieguldīja un bankrotēja. Nācās pašvaldībām pārņemt šos pakalpojumus, sākt no jauna.

Līdzīgs stāsts Spānijai par ūdens apgādi un ūdeņu attīrīšanu. Nu jau vairāk kā 90% ūdens saimniecības atkal ir valsts pārziņā. Šīs sfēras nedrīkst būt privātfirmu peļņas avots! Kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus var nodrošināt tikai tad, ja tie pieder pašvaldībai vai valstij. Arī arodbiedrībai vieglāk runāt ar pašvaldību, valsti, nekā ar privāto pakalpojumu sniedzēju.

Pēdējos desmit gados ir pierādījies, ka pakalpojumu sfēras privatizācija noved pie cenu pieauguma un vienlaicīgi kvalitātes krituma, t.sk. arī elektroenerģijas nodrošinājums – arī tam jābūt valsts pārziņā un  ar valsts regulētām cenām. Visur jābūt arī arodbiedrību klātbūtnei, lai atgādinātu par darbinieku tiesībām, darba apstākļu nodrošinājumu.

Daudzviet Norvēģijā tieši arodbiedrības pieprasīja remunicipalizāciju. Tam vajadzēja četrus gadus, bija daudz tiesu procesu, pārsūdzību, pašvaldībām pārņemot pakalpojumus savā pārziņā, bet aktīvā pilsoņu attieksme un arodbiedrību atbalsts nodrošināja uzvaru. Tika pieprasīti konkrēti kvalitātes standarti, konkrētas prasības darbinieku aizsardzībā – arodbiedrības un sabiedrības pārstāvji pieprasīja pašvaldībām iekļaut šīs prasības kā obligātas, un ja privātais to nevar nodrošināt – pārņemt pakalpojumu savā pārziņā.

Arodbiedrības Anglijā aktīvi iesaistās klimata pārmaiņu, vienlīdzības (arī migrantu) aizsardzībā. Organizē kampaņas, mītiņus, protestus, lai radītu “zaļās” darba vietas. Tur aktīvi darbojas tieši jaunieši. Daudz akciju “zaļuma” atbalstam, lai skaidrotu sabiedrībai tā nepieciešamību, izmaksu pamatotību. Jāveido arodbiedrību stratēģiskie mērķi šai jomā. Paraugs Norvēģija, Dānija. Arī vēja parki ir jāveido valstij, ne privātajiem – tās ir mūsu nākotnes darba vietas, mūsu klimata stabilitātes garants. Norvēģi domā par “līšanu ārā no naftas laukiem” un tautas un politiķu atbalsts šai domai pieaug.

Jāpieprasa tiesības arodbiedrību dalībai visos politiskajos līmeņos, lai kontrolētu procesu, nodrošinātu gan darbinieku tiesības, darba apstākļus, gan uzraudzītu vēlmi kādam politiķim no tā iedzīvoties, lobējot savējos. Jāpieprasa politiskus lēmumus par šo pakalpojumu piederību valstij, jāizskauž privāto biznesmeņu naudaskāre, pirmkārt, likvidējot viņu privilēģijas. Enerģijas jautājumos galvenais piemērs ir Dānija. Cilvēku tiesības uz, piemēram, ūdeni – tas nevar būt kādam bizness!

Ja pirms desmit gadiem mēs runātu par privatizāciju un privāto partnerību, tad tagad, kā redzam, jautājums ir pavisam pretējs. Uzticību nākotnei var dot valsts, kur arī arodbiedrībai ir iespēja teikt savu vārdu un panākt savu prasību realizāciju valsts mērogā, nevis cīnīties ar katru mazo uzņēmēju – šī doma skan no visām pusēm, sākot ar serbiem, beidzot ar norvēģiem, spāņiem, itāļiem…

Franči cīnās par darba stundu dienā saīsināšanu. Komercintereses nedrīkst ņemt virsroku pār sociālajām garantijām, cienīgām algām. Jāpalielina kolektīvo pārrunu loma darba samaksas jautājumos, sociālo jautājumu garantijās u.t.t.

Portugāļiemir izdevies valsts pārvaldē ierēdņiem un pakalpojumu sniedzējiem panākt 35 stundu darba nedēļu. Tas kļuva iespējams, kad valsts ieviesa kolektīvo pārrunu direktīvu, kas atviegloja koplīgumu slēgšanas iespējas. Parakstīti ap 600 koplīgumu, kas  nodrošina šādu darba laiku. Svarīgi ir nejaukt sociālo dialogu ar kolektīvām pārrunām, tā uzskata portugāļi.

Zviedri uzskata, ka vismaz daļa no digitalizācijas rezultātā ietaupītās naudas ir jānovirza sociālajām garantijām, darbinieku pārapmācībai,  algu pieaugumam. Pieaug riski no darba pie datoriem – gan acīm, gan arī psihoemocionālie un tas ir jākompensē.

Kongresa dokumenti
Visi Kongresa dokumenti ir pieejami EPSU tīmekļa vietnē šādā saitē
www.epsu.org/congress2019

 

Inta Sīpola

LAB Enerģija

Vaļņu iela 32, 410.ist., Rīga, LV-1050
Tālrunis: +371 29427898
abolins@energija.lv